Ēteriskās eļļas

Tīras un dabīgas ēteriskās eļļas: ko patiesībā nozīmē apzīmējums HEBBD

Ēteriskā eļļa ir pelnījusi šo nosaukumu tikai tad, ja tā ir iegūta, destilējot ar ūdens tvaiku vai aukstā presēšanā, izmantojot vienīgi botāniski identificētu aromātisku augu izejvielu. Apzīmējums HEBBD (botāniski un bioķīmiski definēta ēteriskā eļļa) iet tālāk par marķējumu „100 % dabīga”: tas prasa, lai botāniskā suga tiktu precizēta ar pilnu latīņu nosaukumu (ģints, suga, šķirne), lai tiktu norādīts ražošanas orgāns (lapa, zieds, miza, sakne, sēkla) un norādīts bioloģiskais profils, jo īpaši izmantojot gāzes hromatogrāfijas un masu spektrometrijas (GC/MS) ziņojumu. Bez šā dokumenta jūs pērkat aromātisku vielu, kuras faktisko sastāvu nezināt.

Ķīmiskais tips maina visu. Rosmarinus officinalis Kampara CT, cineola CT un verbenona CT ir trīs eļļas, kas iegūtas no vienas un tās pašas sugas, bet kuru bioloģiskie profili praktiskajā lietošanā ir nesaderīgi: kampara ķīmiskais tips lielās devās ir neirotoksisks un ir stingri kontrindicēts grūtniecēm, bērniem un epilepsijas slimniekiem, turpretim cineola ķīmiskais tips piemīt mukolītiskas īpašības bez šīs specifiskās toksicitātes. Pirkt rozmarīnu, nezinot tā ķīmisko tipu, nozīmē iegādāties neidentificētu vielu.

Ekstrahēšana, iznākums un ietekme uz galīgo ķīmisko sastāvu

Ūdens tvaika destilācija joprojām ir standarta process lielākajai daļai ēterisko eļļu: tvaiks šķērso augu materiālu, aiznes gaistošos savienojumus, piesātinātais tvaiks kondensējas, un aromātiskās molekulas, kas nav sajaucamas ar ūdeni, mehāniski atdalās. Destilācijas ilgums un spiediens tieši ietekmē galīgo profilu: smalkā lavanda (Lavandula angustifolia), kas destilēta pārāk ātri augstā spiedienā, satur mazāk linalola un linalilacetāta nekā lavanda, kas destilēta ilgstoši zemā spiedienā, un tās smaržas kvalitāte un bioloģiskā sastāva rādītāji ir atšķirīgi. Citrusaugļu eļļas (bergamote, citrons, saldo apelsīns, greipfrūts) iegūst, auksti spiežot augļa ārējo daļu: šis process saglabā terpenus (limonēnu līdz 95 % citronā), bet rada fotosensibilizējošas eļļas lietošanai uz ādas, izņemot FCF (furanokumarīnu nesaturošo) versiju, kas apstrādāta, lai iznīcinātu bergaptenus, kuri ir atbildīgi par šo īpašību.

Ekstrahēšana ar superkritisko CO₂ ir trešais veids: 31 °C temperatūrā un 74 bar spiedienā oglekļa dioksīds izšķīdina aromātiskos savienojumus bez atlikušās siltuma ietekmes, tādējādi saglabājot termolabilās molekulas, kas nav sastopamas klasiskajās destilētajās eļļās. Ražošanas izmaksas ir ievērojami augstākas, kas atspoguļojas galīgajā cenā. Ar CO₂ ekstrahēta Damaskas rožu eļļa (Rosa damascena) satur feniletanolu (līdz 60–70 %), kas nav salīdzināms ar tvaika destilācijas metodi iegūto eļļu, kurā feniletanols praktiski nav sastopams, jo šis ūdenī šķīstošais savienojums paliek ziedūdenī.

Galvenās bioloģiski ķīmiskās grupas un to galvenās aktīvās molekulas

Eterisko eļļu bioloģisko grupu izpratne ļauj novērtēt to dokumentētās īpašības un reālās kontrindikācijas, neaprobežojoties ar vispārīgiem smaržu aprakstiem. Monoterpēni (limonēns citrusaugļos, α-pinenis parastajā priedē, paracimēns timiānā) ir ļoti gaistoši, ar zemu risku ādai, bet oksidējami gaisā. Terpenu esteri (linalilacetāts, kas dominē īstajā lavandā un muskatrozmarīnā, geranilacetāts majorānā) iespējams ir molekulas, kuras vislabāk panes, lietojot atšķaidītas uz ādas. fenoli (timols timolā, karvakrols kompaktajā raudene Origanum compactum, eugenols krustnagliņā) ir ādas kairinoši un aknu toksiski lielās devās vai ilgstošā lietošanā neatšķaidīti. Ketoni (kamfērs rozmarīnā CT kamfērs, tujonā medicīniskajā salvijā, mentons piparmētru eļļā) pārmērīgās devās ir neirotoksiski, un to terapeitiskais diapazons ir šaurs. Šie dati nav viedokļi: tie ir dokumentēti toksikoloģijā un nosaka reālos lietošanas piesardzības pasākumus.

Kā atšķirt dabīgu ēterisko eļļu no sintētiskajām smaržvielām

“Smaržīgo eļļu” vai “aromātisko eļļu” tirgus pārpludina vispārējās tirdzniecības platformas ar produktiem, kas tiek pārdoti par 2–3 eiro par 10 ml ar nosaukumiem, kuri ir līdzīgi ēterisko eļļu nosaukumiem. Atšķirība nav niecīga. Īsta rožu ēteriskā eļļa (Rosa centifolia vai Rosa damascena) maksā no 15 līdz 30 eiro par mililitru atkarībā no kvalitātes un ražas gada, ņemot vērā izejvielas ražību: lai iegūtu vienu kilogramu rožu otto, nepieciešamas aptuveni 3 līdz 5 tonnas svaigu ziedlapiņu. 10 ml „rozes” pudele par 5 eiro satur vai nu sintētisku rozi (izolētu feniletanolu vai molekulāru atjaunošanu), vai maisījumu augu eļļā ar niecīgu ēteriskās eļļas daļu, vai ģerāniju eļļu (Pelargonium graveolens), ko nepareizi pasniedz kā līdzīgu rozes eļļai. Neviens no šiem variantiem pats par sevi nav krāpniecisks, ja marķējums ir godīgs. Problēma rodas tad, ja tas tā nav.

• Tīras ēteriskās eļļas pazīmes: uz etiķetes redzams pilns latīņu nosaukums, norādīts augs, no kura iegūta eļļa, izsekojams partijas numurs, izcelsmes valsts, norādīts ekstrakcijas process, pēc pieprasījuma pieejams GC/MS ziņojums
• Brīdinājuma signāli: vienota cena visām sugām (kanēļa mizas, ilang-ilanga un citrona ražošanas izmaksas nav vienādas), latīņu nosaukuma trūkums, apzīmējums „aromātiskā eļļa” vai „smaržviela” bez precizējuma

Uzglabāšana, derīguma termiņš un praktiski lietošanas ieteikumi

Ēteriskās eļļas oksidējas gaismas un siltuma ietekmē. Tumšā (brūnā vai kobalta zila) stikla pudele ar plūsmveidīgu uzgali, kas tiek glabāta 15–20 °C temperatūrā, pasargāta no temperatūras svārstībām, saglabā bioloģisko kvalitāti vairākus gadus eļļām, kurās dominē esteri vai spirti. Eļļas, kas bagātas ar monoterpēniem (egle, priede, citrusaugļi), oksidējas ātrāk un, oksidējoties, var kļūt ādas sensibilizējošas: jāizmanto 6–12 mēnešu laikā pēc atvēršanas. Biezas un viskozās eļļas (vetivērija, Peru balzams, mirra) ir ilgāks glabāšanas laiks nekā ļoti plūstošām eļļām.

Lietojot uz ādas, nevienu ēterisko eļļu ar dominējošu fenola saturu vai augstu ketonu koncentrāciju nedrīkst uzklāt uz ādas tīrā veidā: atšķaidīšana 1–3 % koncentrācijā ar augu eļļu (jojobas, saldo mandeļu, lazdu riekstu eļļa atkarībā no vēlamās tekstūras) ir pamatnoteikums, nevis izņēmums. Saskaņā ar aromterapijā dokumentētajiem tradicionālajiem lietojumiem dažas eļļas, piemēram, īstā lavanda vai tējas koks (Melaleuca alternifolia, terpinēols-4-ols vismaz 30%, cineols ne vairāk kā 15% saskaņā ar ISO 4730 standartu), tiek lietotas tīrā veidā uz nelielām zonām lokālai lietošanai. Tās ir zināmas izņēmuma situācijas, nevis vispārināms modelis. Gaisa difūzijai priekšroku dodiet aukstajai difūzijai (izsmidzinātājs vai ultraskaņas difūzors), nevis siltuma difūzijai, kas denaturē visvairāk termolabilos savienojumus.